“ Pāri čalojošām upītēm, pa veco dzelzceļu pretī pavasarim”. Jeb pārgājiens Silakrogs – Kākciems – Ropaži
Skolēnu brīvlaiks – lielisks laiks, lai ķertu piedzīvojumus un pavadītu dienas ārpus telpām. Tādēļ RSP sporta tūrisma pulciņa audzēkņi 23. un 24. martā devās kārtējā piedzīvojumu ekpedīcijā, lai izpētītu Rīgas rajona mežus, interesantākās vietas un turpinātu iesākto “geocachingu”.Savu gājienu sākām Silakrogā, kurp mūs no Rīgas aizvizināja autobuss. Pirmais apskates objekts bija
Silakrogs – bez kroga, bet ar bieziem priežu siliem un dažiem daudzdzīvokļu namiem. Tur mēs ilgi neuzkavējāmies un devāmies taisni cauri mežam pa piesnigušu ceļu pretī čalojošiem strautiņiem un vecajam Ērgļu dzelzceļam.
Gaisā virmoja pavasaris silts un saulains, bet zem kājām ziema, kas spītīgi turējās un negribēja atkāpties. Dažviet sniegā pat līdz gurnam kāds pamanījās ielūst. Lieliskas atvadas no ziemas priekiem – galā bija jāsteidz pēdējā piku kaujā! Bet lielākā brišana mūs vēl tikai sagaidīja – vecais Ērgļu dzelzceļš, kur saulīte sniegu pakausējusi, un tādēļ kājas grima ik uz soļa sniegā. Par paša dzelzceļa kādreizējo esamību tik norādīja uzbērums un sliežu pārpalikumi, kas dažu brīdi mētājās malā. Skati? Te ziema, te pavasaris. Kur saule jau atkausējusi upi un dažu zemes pleķi, tur varējām priecāties arī par pavasarīgu ainavu, bet kur atkal dzelzceļš veda caur biezāku mežu, tur valdīja vēl baltas ziemas ainava. Nonākot pie vecās stacijas ēkas, nogriezāmies uz ceļa, un varējām jau atkal just civilizācijas elpu.
Kaut gājiens bija vienlīdz grūts un jautrs, visi ar lielu sajūsmu nonācām pie “ Cinīšu pirtiņas” Kākciemā, kur tad mums arī bija paredzēts nakšņot. Pirms „pirtošanās” bija vēl viens piedzīvojums priekšā – veciem Vācu kapi, tāpēc nolikām smagās somas un, aidā, pāri peļķēm pa lauku ceļu uz kapiem.
Tad pienāca laiks „pirtošanai”, siltām vakariņām un dziesmu kladei. Kas varbūt labāks par to? Nekas, kā pēc brišanas pa sniegiem svaigā gaisā, nopērties un uzdziedāt.
Kad dziesmu klade bija izdziedāta, visi nopērušies pa vairākiem lāgiem un izspēlēts riču-raču, pamazām iezagās miegs.
Rīts iesākās ar saules stariem, kas iespīdēja pa plašajiem logiem, un pienāca laiks spēcinošām brokastīm, jo priekšā bija vēl garš un interesants ceļš. Kad mantas atkal bija sapakotas un mugursomas uzliktas uz pleciem, laiks bija pamest viesmīlīgās un lieliskās naktsmājas un doties tālāk uz Ropažu pusi. Sākumā iesākām ar mierīgu gājienu pa ceļu. Kad atkal laiks bija dzelzceļam, mazā tūristu kolonnā virzījāmies pa to uzdziedot kādu dziesmu. Laiks bija brīnišķīgs un saulains, sniegs pietiekošā daudzumā un dabas skati, daudzveidīgi. Arī tad gan knipsējām, gan ripojām, gan stampājām uz nebēdu. Bijām tā aizrāvušies, ka gandrīz palaidām garām veco staciju, kur arī bija mūsu kārtējais mērķis.
Kad bija gana stampāts pa dzelzceļu, tālāk devāmies pa lauku ceļu un peļķēm, līdz pat Ropažiem – atkal civilizācijā – pie veikala un autobusa uz mājām.
Kārtējais piedzīvojums noslēdzās veiksmīgi un ar pozitīvām emocijām, bet nevar teikt ka noslēdzās, jo turpinājums jau noteikti sekos 🙂 Secinājums: ziema šogad spītīgi turas pretī pavasarim un mūsu noietā kilometrāža ~ 35 km.
Baiba Zāle, sporta tūrisma pulciņa skolotāja
www.rsp.lv