Radioelektronikas pulciņa ekskursija uz „Hansas elektronika” un Ķeguma HES
Jauniešiem, kas jau izvēlējušie ar elektroniku saistītu profesiju, kā arī tiem, kas vēl domā, svarīgi jau laikus redzēt savām acīm (un arī aptaustīt, ja iespējams) ar ko nākotnē būs darīšana. Vislabāk to var izdarīt ekskursijā kādā reālā ražotnē. Tāpēc ar Latvijas Elektrotehnikas un elektronikas rūpniecības asociācijas atbalstu projekta „Latvijas Elektronikas un elektrotehnikas nozares klasteru attīstības projekts” ietvaros 15 Rīgas skolēnu pils radioelektronikas pulciņa vecākās un vidējās grupas dalībniekiem, kuru vidū ir arī vairāki Rīgas Tehniskās Koledžas audzēkņi, 27.oktobrī tika noorganizēta ekskursija uz Ogri, kur darbojas viena no lielākajām Latvijas elektronikas ražotnēm „Hanzas elektronika”.
Ražotnē ar modernām tehnoloģiskajām iekārtām tiek izgatavotas iespiedshēmas. Lielos vilcienos katra mūsdienu elektroniskā iekārta, vai tas būtu ledusskapis, printeris vai centrālapkures katla vadības bloks, parasti sastāv no kontroles un vadības paneļa, sensoriem un izpildierīcēm. Tā visa darbību nodrošina sarežģīts daudzu un dažādu elektronikas elementu kopums- iespiedshēma. Pirmajā acu uzmetienā tā atgādina ļoti precīzas un tīras pilsētas satelītuzņēmumu, parasti zaļā krāsā.
Mūsdienu elektronikas detaļas ir ļoti sīkas, iespiedshēmu montāžu veic automatizētas ražošanas līnijas. Garās strādnieču rindas baltos halātos pie konveijera var redzēt vairs tikai pagājušo gadu hronikās. Prasība pēc halātiem elektronikā, kas prasa ļoti lielu tīrību, jo iekārtas darbību var izjaukt pat visniecīgākā metāla skaidiņa, gan ir saglabājusies, un tos, tāpat kā īpašas statisko elektrību novadošas „Bahilas” uzvilka katrs ekskursijas dalībnieks, jo nopietnās iestādēs ir stingri noteikumi. Un tā zinoša ražotnes speciālista vadībā iepazināmies ar visu ražošanas procesu no tukšas iespiedplates līdz gatavai iekārtai. Roboti strādā klusi un raiti, hallē tīri un gaiši. Gluži nepierasti tiem, kam kādreiz gadījies strādāt lielajās rūpnīcās . Fascinēja iekārta, kas lodē diskrētos elementus ar alvas vilni. Izskatās pēc spoža strautiņa, bet tas ir 300 grādu karsts izkausēts metāls!
„Hansas Elektronika” ražo iespiedshēmas dažādām iekārtām, galvenokārt Interneta rūteriem; arī citu produkciju, apgaismojuma vadības blokus, u.c. dažādiem pasūtītājiem, galvenokārt Skandināvijā.
Pēc ražotnes apmeklējuma, izmantojot iespēju, iegriezāmies vecās tehnikas muzejā Ogrē, kur varēja aplūkot padomju laika spēkratu kolekciju, dažādas iekārtas, sadzīves un ražošanas lietas, arī rotaļlietas, pat divus pašgatavotus traktorus. Tad devāmies uz Ķeguma pēkstacijas muzeju. Pulciņa dalībniekus, kas savā būtībā ir „vājstrāvnieki” , jau sen interesēja, kā tad rodas īstā elektrība, un kā tā nokļūst līdz mūsu lodāmuram.
To tad arī uzzinājām, apmeklējot Latvenergo Enerģētikas muzeju un Ķeguma HES. Šoreiz mums bija iespēja nokļūt pašā spēkstacijas zālē un vadības telpā. Te obligāta prasība bija ķiveres. Iekārtas ir tiešām iespaidīgas- Volti. Ampēri un tonnas ir tūkstošos, Vati miljonos.
Ķeguma Spēkstacijas muzeja vadītāja mums pastāstīja, kā 19.gs. nogalē sākās Rīgas un pēc tam visas Latvijas elektrifikācija. Izrādās, ka pirmā elektrostacija ar akmeņoglēm ir bijusi pie kanāla netālu no tagadējās Operas ēkas, kur vēl saglabājies dūmenis; kā zirgu tramvaju vietā (ne bez pretestības no viņu puses) sākuši kursēt elektriskie tramvaji un kā pēc tam elektrība ienākusi ne tikai rūpnīcās, bet arī katrā mājā.
Izsmeļoši mums tika pastāstīts par Daugavas kaskādes hidroelektrostacijām- Ķegumu kā pirmo, pēc tam Pļaviņu un Rīgas HES.
Uzzinājām, kā hidroelektrostacija projektēta un celta, aplūkojām muzeja eksponātus no pirmsākumiem līdz mūsu dienām. Redzējām gan elektrības mēraparātus no laikiem, kad tie izskatījās gluži kā mākslas darbi, dažādus darbarīkus, brīdinošās un stabu numerācijas plāksnītes. Muzeja otrajā stāvā aplūkojām enerģētiķiem veltītu fotoizstādi, sadzīves elektroiekārtu ekspozīciju un noskatījāmies videofilmu.
Pēc tam muzeja pagalmā un paviljonos apskatījām lielākus eksponātus-turbīnu no Ķeguma HES, daļu turbīnas (jo visa turbīna sver pāri par 100 tonnām) no Pļaviņu HES, dažādus motorus, ģeneratorus un turbīnu vadības iekārtas. Izrādas, ka turbīnas ilgajā darba mūžā ūdens pilnīgi sagrauž metālu, un skrūvju galvas tiek aizsargātas ar ozolkoka tapām.
Informāciju sagatavoja:
Jānis Ozols-Ozoliņš, radiojanis@inbox.lv
Bērnu un jauniešu centra „Rīgas skolēnu pils”
Radioelektronikas pulciņa interešu izglītības skolotājs